Bieži vien, rakstot mūziku, nākas aizdomāties ļoti dziļi un ļoti tālu par visādām lietām un par jebkuru tematu, par ko izvēlos rakstīt. Šis nebija izņēmums. Aizdomājos par to, ka diezgan amizantā situācijā esam nonākuši gandrīz visi no mums jau kopš dzimšanas un runa ir par karjeru jeb runa ir par naudu. Jau kopš pamatskolas pēdējiem gadiem esam situācijā, kad laiks pieņemt lēmumu par to kādu karjeru izvēlēties, jo no tās lielākā vai mazākā mērā ir atkarīga mūsu nākotne.
No karjeras izvēles ir atkarīgi divi faktori:
1) Cik daudz naudas Tu pelnīsi;
2) Cik ''gardi'' būs to naudu pelnīt jeb vai tu darīsi to, ko mīli un pelnīsi mazāk vai darīsi kaut ko ar mazāku patiku un pelnīsi vairāk.
Ļoti laimīgs ir tas, kas prot atrast vidusceļu starp sava aroda mīlēšanu un peļņu, tā ir sava veida harmonija, kas ir ļoti svarīga dzīvē lai, gluži vienkārši, nesajuktu prātā. Ar ''nesajuktu prātā'' es domāju – ir divi veidi kā tas var notikt – vai nu dari to, kas patīk, bet komfortablai dzīvei nespēj pietiekami nopelnīt, vai arī dari to, kas riebjas, pelni vairāk, bet dzīvo dilemmās par to kā būtu ja būtu, ja būtu izvēlējies citu ceļu, kas tuvāks sirdij. Tā lūk. Šis ir tāds neveikls ievads tai visai lielajai bildei, ko ar šo rakstu gribēju pateikt.
Vai esiet kādreiz aizdomājušies, ka mēs mainām savu dzīvi – dārgo laiku un enerģiju, lai mainītu to pret naudu un vēlāk mainītu naudu pret lietām un pakalpojumiem? Esiet aizdomājušies, ka katrs no mums varētu būt kā kauliņš augstāku spēku rokās, kas vēro, kurš no mums tiks vistālāk?
Mēs, visi normālie cilvēki, pamatā ejam vienu ceļu, tikai katrs ar savām individuālām variācijām, taču princips ir tas pats – laiks un enerģija pret naudu. Grūti iedomāties ko šajā materiālajā pasaulē nevar nopirkt par naudu… Jo vairāk naudas, jo vairāk iespējas. Ar šo visu nekādā gadījumā nesaku, ka nauda dzīvē ir galvenais, taču tas visus mūs vieno un tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Ar mērķi – lai to iegūtu, mēs visi ejam uz darbu vai darbojamies savā biznesā. Esam iemesti sistēmā, lai atrastu pēc iespējas labāku ceļu kā nodrošināt mūsu vajadzības, ja vien neesi puņķains, biezu vecāku knēvelis, kam visu vecāki nolikuši uz paplātes…
Mums katram ir sava cena – pēc pieredzes attiecīgā sfērā, pēc kvalitātes, pēc zināšanām… To cenu par to (lai vai ko Tu dari) ļoti retos gadījumos nosaki Tu pats, taču, visbiežāk, to mūsu vietā nosaka kāds cits – politika un tas, vai tavam priekšniekam patīk Tava acu krāsa.
Nauda ir tas, bez kā mūsdienu cilvēks nevar – rēķini, pārtika, īre, drēbes, bērniem grāmatas mācībām, mašīna, benzīns, apkure, atkarības, izklaides u.c. – lai spētu parūpēties par to komfortu, ir kaut kas jāiet un jādara, KAUT KO darīt pieauguša cilvēka vecumā visi esam spiesti, jo nav izvēles. Ir neierobežota (jā, neierobežota, tas, kas savā galvā esi iedolbījis, ka nekur nav izejas un neko daudz nemāki, ir Tava problēma) izvēle kādu ceļu iet, kādas prasmes attīstīt. Karjera, vismaz manuprāt, ir statusa un peļņas apvienojums. Viennozīmīgi uz cilvēku, kas strādā benzīntankā par pārdevēju un pelna minimālo sabiedrība apkārt neskatīsies ar tādu izbrīnu kā uz to, kas no pašas apakšas ir izsities un kļuvis par kāda lielāka vai mazāka uzņēmuma īpašnieku vai līdzīpašnieku, kas mēnesī nopelna tik, cik kāds cits gadā. To arī dēvē par statusu un veiksmīgu karjeru. Mijiedarbība starp statusu un peļņu ir acīmredzama – jo augstāks statuss (par radošu lietu darītājiem vairāk gan jāsaka, ka popularitāte), jo vairāk pelni. Jo vairāk pelni, jo augstāka dzīves kvalitāte un komforts. Ja nauda paliek pāri, tad iespējams tai likt strādāt un nopelnīt vel vairāk naudas, nekustinot savas rokas, bet smadzenes – tāda lūk ir bagātu cilvēku mentalitāte un iemesls kāpēc bagātie kļūst vel bagātāki. Taču mēs, sistēmas ierobežotās domāšanas augļi, knapi spējam izvilkt no algas līdz algai, nespējot mainīt ieradumus, mārketinga spēku pār sevi un naudas izgrūšanu tikai pasīvos, ne aktīvos.
Kopumā un pavisam nopietni domājot, dzīve būtu ļoti ļoti savādāka ikvienam no mums, ja doma par naudas trūkumu un finanšu plānošanu katru dienu vai vairākas reizes nedēļā nešķērsotu mūsu prātus. Naudas nepietiekamība nomāc, tā ierobežo mūsu iespējas. Vārdam ''nauda'' es liktu klāt vienādības zīmi ar vārdu ''brīvība''. Tā sniedz mums brīvību un milzīgas izvēles iespējas, kad tā ir pietiekami da jebkam, ko vēlamies ar to darīt. Tā atņem brīvību tad, kad tā nepietiek – iespējas ir stipri limitētas un tad jāiet, kaut kas jādara lai naudu iegūtu un iespējas palielinātu. Mūsdienu pasaulē Tu nekas neesi un neko daudz neredzi, ja nav avotu kā to iegūt! Ir sapņi kļūt brīvam un neatkarīgam – varbūt esmu vienīgais, kas ir aprobežots, bet uzskatu, ka ar naudas trūkumu tas nekad līdz galam nebūtu iespējams. Paldies par uzmanību.
